“Vai mans bērns ir lietojis alkoholu?” – Šis jautājums ir satraukuma pilns, ja domājam par savu bērnu pusaudžu vecumā, kurš sāk pavadīt vairāk laika kopā ar vienaudžiem, dodas uz ballītēm un dažādiem pasākumiem un pat ceļo ārpus valsts.

Kā noteikt, vai bērns ir lietojis alkoholu

Domājot par risku, jāņem vērā pašu vecāku alkohola lietošanas paradumi. Ja jaunietis ģimenē no vecāku puses ir pieredzējis jebkura priecīga vai skumja notikuma atzīmēšanu ar alkoholisku dzērienu lietošanu, tad pastāv risks, ka viņš varētu rīkoties līdzīgi.

Lai konstatētu to, kas ir novirze, būtu jāpārzina, kas ir norma jeb bērna dabiskais stāvoklis. Tādēļ var izvirzīt šādu apgalvojumu – vai tiešām labi pazīstam savus bērnus? Vai novērtējam viņa garastāvokļa svārstības, uzvedības īpatnības, apģērbu, paradumus, iedziļināmies viņa dzīves notikumos, attiecībās ar vienaudžiem? Visas šīs zināšanas palīdzētu pamanīt reibuma pazīmes, ja tādas rastos.

Galēju alkohola reibuma stāvokli noteikti pamanīsim, bet alkohola lietošanu mazās devās varam palaist garām, ja nebūsim pietiekami vērīgi un ar bērnu nekontaktēsimies pietiekami bieži. Šis nemanāmi „vieglais” alkohola lietošanas sākums var novest pie nopietnām un nelabvēlīgām sekām. Visbiežāk alkoholu jaunietis lieto slēpti un nemanāmi, ja no saviem vecākiem baidās, nevis balsta attiecības uz savstarpēju respektu un cieņu. Arī ļoti aizņemtiem vecākiem emocionālais kontakts ar bērnu var mazināties vai pat zust, un tas ir bīstami.

Vielu ietekmi uz smadzeņu darbību un organisma funkcijām var iedalīt trīs lielās grupās – depresantos, stimulatoros un halucinogēnos. Alkohols pieder pie depresantiem, jo tas nomāc smadzeņu darbību. Sākotnēji tas nomāc smadzeņu kavējošo funkciju, kas liek cilvēkam šķietami atbrīvoties, bet reibumam pieaugot, depresīvā ietekme kļūst vairāk pamanāma.

Alkohola reibuma formas

Vieglam reibumam raksturīga alkohola smaka no mutes, mundrums, jautrība, jokošana, skaļāka runa, iesaistīšanās konfliktos, provocējoša uzvedība, bravūra, nekritiskāka attieksme pret iepriekš respektētām lietām, minimāli koordinācijas traucējumi, tomēr motorā/sensorā reakcija ir izmainīta, acu baltumi var būt apsārtuši, acu zīlītes paplašinātas. Apģērbā parasti nav īpašu pazīmju.

Jaunietim vidējā reibumā papildus alkohola smakai no mutes būt manām pacilātība, taču dažiem arī nomāktība. Jaunietis ātri iesaistās strīdā, nav kritikas pret sevi, parādās runas problēmas (traucēta artikulācija), uzmanības nenoturīgums, rupjība, izteiktāki koordinācijas traucējumi, kustības un gaitas neveiklums un tūļīgums, seja var būt gan piesārtusi, gan pabāla, āda nosvīdusi, acu zīlītes paplašinātas, pastiprināta siekalu izdalīšanās, parādās miegainība. Apģērbs varētu būt nevīžīgs, ar netīrumiem, uzvilkts neadekvāti gadalaikam, atpogāts. Iespējams, ka pazudušas nelielas mantas, iztērēta nauda.

Smagā reibumā iepriekš minētās pazīmes pasliktinās un pastiprinās, parādās izteikti koordinācijas un motorikas traucējumi. Jaunietis atkārto frāzes, var būt arī bezsamaņa, iespējama spontāna urinācija, vemšana. Jaunieša apģērbs varētu būt netīrs un nobrāzts.

Alkohola koma ir smags bezsamaņas stāvoklis, kurā izdalās auksti, lipīgi sviedri, iespējama spontāna urinācija, defekācija, vemšana.

Situācijas izvērtēšana un rīcība

Būtu ļoti nopietni jāizvērtē reibuma stiprums un, ja rodas aizdomas, ka jaunieša veselības stāvoklis pasliktinās, jāizsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, zvanot 113. Aicinātu vecākus nekautrēties, nebīties par iespējamo bērna „dokumentu sasmērēšanu”, bet uztvert to kā iespēju palīdzēt un veidu kā profilaktiski ietekmēt un mazināt turpmāko alkohola lietošanas risku.

Katrā ziņā jāpievērš uzmanība arī reibumu kombinācijām, jo šobrīd ir aktuāla gan alkohola lietošana, gan citu vielu smēķēšana vai šņaukšana vai alkohola lietošana kopā ar medikamentiem. Ja rodas aizdomas par šo vielu lietošanu, tad mediķu iejaukšanās būtu ļoti vēlama, pat obligāta. Šajā gadījumā vēlams būtu veikt arī ķīmiski-toksikoloģisku bioloģiskās vides (izelpa, siekalas, asinis, urīns) izmeklēšanu.

Nākamais svarīgais solis ir nākamajā dienā, kad jūs varat notikušo pārrunāt ar bērnu. Šeit svarīgi būtu nelietot dusmas, agresiju, bet ar ieinteresētību, rūpēm un mīlestību mēģināt atjaunot kontaktu ar bērnu un saprast, kas bija šīs lietošanas iemesli, apstākļi un kādas ir paša jaunieša pārdomas. Iespējams, būs jāpieņem kādi mēri, finansiāli ierobežojumi, bet galvenais, lai jaunietis izprot jūsu rīcības pamatojumu un redz savu un jūsu atbildības robežu. Ar totālu visa aizliegšanu vai tukšiem draudiem nebūs līdzēts. Pusaudža audzināšanā ir nepieciešamas savstarpējās sarunas, pašu vecāku paradumu maiņa, labais piemērs, kā arī iejūtība, godīgums un pacietība.

Rakstu sagatavoja narkoloģe Dr. Ilze Maksima