Telefona zvani nav jārezervē tikai sliktajām ziņām vecākiem. Draudzīga telefona saruna var padziļināt attiecības ar jūsu skolēnu vecākiem.

Kad mācību gada sākumā darba ir pilnas rokas, šķiet, ka zvans jaunās klases vecākiem ir pēdējā lieta, par ko uztraukties. Bet laicīga kontakta izveide ar skolēnu vecākiem var uzvest sadarbību uz pareizā ceļā un ietaupīt laiku ilgtermiņā.

Harvardas universitātes izglītības pētnieki Metjū Krafts (Matthew Kraft) un Šons Dohertijs (Shaun Dougherty) atklājuši virkni pozitīvu aspektu skolotāju sarunām ar skolēnu vecākiem. “Regulāra skolotāju-ģimeņu komunikācija uzreiz uzlaboja skolēnu iesaisti stundās. Vidēji skolotāju-ģimeņu komunikācija

  • par 40% palielināja iespēju, ka skolēns būs izpildījis mājasdarbu,
  • par 25% samazināja gadījumus, kuros skolotājam jāatgriež skolēna uzmanība uz uzdevumu klasē,
  • par 15% uzlaboja skolēna iesaisti stundā.”

Skolotāja Rebeka Albēra (Rebecca Alber), zvanot vecākiem, bieži bija satraukusies. Šīs metodes viņai palīdzēja gūt mieru jau sarunas sākumā. Viņa saprata, ka labākus rezultātus sarunā viņa gūst, ja virza sarunu uz sadarbību, nevis konfrontāciju. Viņa iesaka šādas metodes sarunas uzsākšanai un vešanai:

  1. Iepazīstiniet sevi pēc vārda.

Bieži skolotāji ir pieraduši tapt uzrunāti uz “Jūs” un uzvārdā. Tomēr Rebeka iesaka uztvert vecākus un aizbildņus kā līdzīgus, kā sadarbības partnerus. Atļaujot familiārākās attiecības – saukt sevi vārdā un pārejot uz “Tu” – sarunā samazinās spriedze. Tas jau pašā sākumā rada sajūtu, ka mēs sadarbojamies bērna interesēs.

  1. Sāciet ar pozitīvo.

Var sākt aptuveni šādi: “Sveiki, esmu Ieva, Līgas matemātikas skolotāja, un es ļoti novērtēju jūsu meitas aso prātu un humora izjūtu. Viņa ir viens no iemesliem, kādēļ man tik ļoti patīk strādāt ar 7.b klasi.” Šādā veidā jūs nododat ziņu, ka jūs redzat visus skolēna aspektus, ne tikai izaicinājumus. Dažreiz var būt grūti izcelt labo vislielākajā skolas resgalī, tomēr arī viņam/-ai ir labas īpašības un iezīmes, kas ir pozitīvi.

  1. Izskaidrojiet darbības, izvairieties no “zīmogiem”.

Kad pozitīvā atmosfēra telefona sarunā ir nodibināta, vara ķerties klāt pie izaicinājumiem. Izvairieties no vērtējuma, piemēram, “Jānis izturas necienīgi.” Tā vietā sakiet: “Jānis bieži vien runā brīžos, kad es stāstu jauno vielu vai kad prezentē viņa klases biedri. Bieži, kad es viņam lūdzu klausīties, viņš tomēr turpina runāt.” Izvairieties no tādiem vārdiem kā izaicinošs, rupjš, hiperaktīvs utml. Aprakstot bērna darbības nozīmē dot vecākam datus – tas vecāka acīs jūs padara par novērotāju, nevis vērtētāju un soģi. Pēc tam var dalīties ar šo rīcību sekām vai ar darbībām, kuras esat jau veikuši.

  1. Uzdodiet jautājumus atbalstam.

Pēc tam, kad skolēna rīcība ir izstāstīta ar faktiem, ir laiks vērsties pie vecāka pēc padoma un atbalsta. Šis ir ļoti būtiski, lai radītu “mēs kopā” sajūtu starp skolotāju un vecākiem. Piemēram, “Kādas ir jūsu idejas, kā es varētu palīdzēt atbalstīt Jāni un ļaut viņam saprast, ka šāda rīcība traucē citiem un viņam pašam?” vai “Kā jūs ieteiktu man šo izrunāt ar Jāni? Kādas metodes jums vislabāk strādā šādās situācijās?”

  1. Zvaniet arī par labo.

Telefona zvans vecākam nav jātaupa tikai sliktām ziņām. Ir vērts piezvanīt vecākiem arī tad, kad skolēns ir manāmi uzlabojis savu uzvedību vai piepūli stundas laikā, ir bijis izpalīdzīgs pret citiem, aktīvi piedalījies diskusijās utml. Katram ir prieks dzirdēt labu par savu bērnu. Šie zvani arī skolotājam pašam sniedz pozitīvo sajūtu pēc “problēmzvaniem”.

Labajām ziņām var izmantot arī īsziņas, epastus un citas komunikāciju metodes. Sliktās ziņas gan ir būtiski izrunāt klātienē vai pa telefonu. Rakstīto tekstu cilvēki bieži pārprot un izlasa nepamatoti pozitīvā vai negatīvā tonī, kas var radīt tālākas problēmas.

 

 

 

Raksts tapis, iedvesmojoties no skolotājas Rebekas Albēras (Rebecca Alber) raksta Edutopia.com.